Performance (arī dzīvā māksla, akcija, hepenings) ir kāda cilvēka vai cilvēku grupas apzināti veidots notikums, kas pauž iepriekš noteiktu ideju, izmantojot cilvēka ķermeni un jebkādus palīglīdzekļus.

Performance ir vizuālās mākslas veids, kuras aizmetņi meklējami 20. gadsimta sākuma futūristu un dadaistu akcijās. 20.gs. 60. gados performance kļuva par atsevišķu mākslas veidu, tika izdotas grāmatas, notika diskusijas un pirmie performances mākslas festivāli.

Par vienu no pagrieziena punktiem performances mākslas vēsturē kļuva amerikāņu mākslinieka Alana Kaprova (Allan Kaprow) pasākums 1959. gadā Reuben galerijā Ņujorkā. Tas saucās „18 hepeningi 6 daļās”. Līdzīgi pasākumi bija notikuši jau agrāk draugu lokā, bet nu pirmo reizi tajā bija aicināta plašāka publika. Pēc šī pasākuma Ņujorkas sabiedrībā daudzi sāka rīkot līdzīgus notikumus, izmantojot vārdu hepenings (no angļu val. notikums).

Ap 1960. gadu Ņujorkā izveidojās leģendāra mākslas grupa Fluxus (George Maciunas, Dick Higgins, Allan Kaprow, Nam June Paik, Joseph Beuys, Wolf Vostell, La Monte Young, Yoko Ono, John Cage, Al Hansen) kura radīja performances, instalācijas, objektus, literatūru, dizainu un skaņu mākslu. Šajā grupā 30 gadu laikā darbojās neskaitāmi daudzu valstu mākslinieki, daži no viņiem savas aktivitātes Fluxus stilā turpina arī šobrīd. Fluxus veidoja gan eksperimentus ar mūziku, gan arī īsas, absurdas performances, piemēram, pēc signāla visi rindā stāvošie noklepojas, paceļ cepuri vai piesit kāju. Priekšā stāv „diriģents”, kas šo procesu vada. Grupas ietvaros darbojās arī japāņu māksliniece Joko Ono (viņa arī mūziķa Džona Lenona sieva), kuras pazīstamākā performance bija „Nogrieztais gabals” Kioto, kuru viņa veica 1964. gadā, aicinot skatītājus nogriezt pa gabalam no viņas apģērba.

60. gados performances, jeb kā to tai laikā dēvēja, hepeningi, notika ASV, Eiropā, Āzijā un citur pasaulē. Vizuālie mākslinieki sāka pārkāpt ierastās mākslas robežas. Franču mākslinieks Īvs Klains (Yves Klein), kurš ap 1955. gadu sāka gleznot vienkrāsainas gleznas. Viņš izdomāja, ka viņam modelis nemaz nav jāglezno – viņš to vienkārši var nospiest pret audeklu. Nākamais solis jau bija performance. 1960. gadā viņš rīkoja performanci Zilā perioda antropometrija Parīzē kādā galerijā. Performanci pavadīja vakartērpos tērpts orķestris, mākslinieks pats bija uzvalkā, bet viņa darbus izpildīja kailas sievietes, kas nosmērējās ar zilo krāsu un vilka viena otru pa audeklu, kas novietots uz grīdas. Ievērojams ir arī itāļu mākslinieks Pjēro Manconi (Piero Manzoni), kurš 1961. gadā Milānā izstādē Dzīvā skulptūra parakstīja cilvēkus kā savus mākslas darbus. Viens no izcilākajiem vācu 60. gadu performances māksliniekiem ir Jozefs Boiss (Joseph Beuys), kura pazīstamākā performance ir „Man patīk Amerika un Amerikai patīku es”, kas notika 1974. gadā Ņujorkā. Performance notika nedēļu kādā galerijā, kurā mākslinieks bija ieslēgts kopā ar nepieradinātu koijotu. Viņa galvenā ideja bija demonstrēt Amerikas agresiju pret dabu un tās pirmiedzīvotājiem – indiāņiem, kurus simbolizēja koijots.

60. gados ažiotāžu izraisīja Vīnes akcionisti (Günter Brus, Otto Mühl, Hermann Nitsch, Rudolf Schwarzkogler) , kuru galvenais mērķis bija pārkāpt visas iespējamās sabiedrības normas un tabu. Viņi veidoja savas akcijas līdzīgas reliģiskiem rituāliem, izmantoja tajās dzīvnieku asinis un iekšējos orgānus. Akciju uzdevums bija caur ciešanām panākt skatītāju garīgo attīrīšanos.

Atsevišķs performances mākslas virziens jeb žanrs, kas attīstījās 70. gados un pastāv līdz pat mūsdienām ir eksperimenti ar ķermeni. Spilgtākie šī žanra pārstāvji ir Kriss Bērdens (Chris Burden), Džīna Peina, no mūsdienu māksliniekiem – Stelarks.

Performance (arī dzīvā māksla, akcija, hepenings) ir kāda cilvēka vai cilvēku grupas apzināti veidots notikums, kas pauž iepriekš noteiktu ideju, izmantojot cilvēka ķermeni un jebkādus palīglīdzekļus.
Tāpat kā citur pasaulē, arī Latvijā performances māksla attīstījās 20. gadsimta 60. gados. Pirmās performances notika slepeni – dzīvokļos, kafejnīcās „Kaza” un „Dieva auss” uz māju jumtiem. Lielākoties tās notika slēgtā lokā – tajās visi bija dalībnieki. Reizēm tā izauga no fotosesijām. No 1963. gada vairāki šādi vakari notika Rundāles pilī, kas tolaik nebija restaurēta. Tie bija veltīti dažādām tēmām, Rundāles pils vakaros piedalījās teātra režisore Māra Ķimele, gleznotājs Imants Lancmanis, gleznotāja Maija Tabaka un Jānis Krievs.
60. gadu beigās aktīvs performances jomā bija mākslinieks Andris Grīnbergs, kuram performances (hepeningi) bija dzīves sastāvdaļa. Lielākā daļa no tiem (kopā ap 30) notika viņa dzīvoklī. Hepeningos Andris Grīnbergs iesaistīja gan pazīstamus cilvēkus – savu dzīvesbiedri mākslinieci Intu Grīnbergu, gan domubiedrus – fotogrāfi Māru Brašmani, teātra režisori Mudīti Gaiševsku, filozofu Sandri Rīgu, mākslinieku Eiženu Valpēteru, gan arī pilnīgi nepazīstamus cilvēkus. Katram hepeningam bija tēma, kuru sanākušie cilvēki vakara gaitā izspēlēja, rezultāts bija neparedzams, svarīgs bija process. Viena no pazīstamākajām Andra Grīnberga performancēm bija 1972. gada performance Jēzus Kristus kāzas, kas bija mākslinieka un viņa nākamās sievas kāzu rituāls. Tajā piedalījās speciāli aicināti viesi, katram bija performances autora šūts tērps. Visi satikās Carnikavas jūrmalā, vakara gaitā tika veikti dažādi rituāli, to skaitā ar aizsietām acīm vajadzēja atrast sev tā vakara partneri. Kā jau īstās kāzās, bija arī kāzu gulta, kas bija novietota jūras krastā un kur jaunlaulātie pavadīja kāzu nakti.
Arī 70. gados performance Latvijā attīstījās slēptā veidā. 1976. un 1977. gadā tika organizēti pirmie neformālie avangarda mūzikas festivāli toreizējā Rīgas Politehniskajā institūta Studentu klubā un Valsts Mākslas akadēmijā. Šos festivālus organizēja mūziķis Boriss Avramecs un mākslinieks Hardijs Lediņš. Kāda festivāla laikā notika pirmais publiskais hepenings daudzu skatītāju klātbūtnē – kāds uz skatuves sāka ēst maizi, kāds cits – mest publikā plēves loksnes.
Arī 80.gadu sākumā Latvijā vēl aizvien performance norisa slēptā veidā – piemēram kino režisora Jura Pakalniņa un viņa draugu veidotie pasākumi – olimpiskās spēles, izdomāta lidotāja bēres vai absurda kriminālistikas gada dienas svinēšana.
80. gados radās arī cita leģendāra Latvijas parādība – grupa Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīca, kuru izveidoja Hardijs Lediņš ar Juri Boiko un kurā darbojās arī Imants Žodžiks, Ingūna Černova un Aigars Sparāns. Laikā no 1982. līdz 2002. gadam viņu veidotajās  akcijās un performancēs iesaistījās daudzi mākslinieki un mūziķi: Mārtiņš Rutkis, Nils Īle, Ieva Akurātere, Boriss Avramecs, Edīte Baušķeniece, Roberts Gobziņš, Maija Lūsēna, Ingus Baušķenieks, gan arī aktieri, režisori, arhitekti un citi radošo profesiju pārstāvji. Absolūta klasika ir NSRD veidotā akcija Gājiens uz Bolderāju, kas notika katru gadu no Hardija Lediņa mājas Imantā uz Bolderāju, vietu, uz kuru it kā nebūtu vērts doties. NSRD ir ievērojami arī ar video mākslas un mūzikas aizsācēji. Dzejnieks Juris Boiko veidoja akciju Doktora Enesera binokulāro deju kursus, kas bija acu dejas. Uz liela ekrāna tika rādītas divas acis, kas aizvērās un atvērās. Fonā skanēja doktora Enesera balss, kas deva norādījumus acu dejotājiem – kad jāaizver un kad jāatver viena vai otra acs.
80.gadu beigas un 90.gadu sākums ir performances ziedu laiki Latvijā. Tas sakrita ar Latvijas atmodas laiku, gandrīz katrā publiskā pasākumā notika kāda akcija. Tā piemēram, 1984.gadā Mākslas dienās notikusī Ivara un Ineses Mailīšu un Aigara Graubas veidotā Oranžā helikoptera akcija. Pāri Doma laukumam pārvilktā resnā trosē bija iekārts oranžs helikopters, kas virs skatītāju galvām pārbrauca no viena laukuma gala uz otru, sakaujot “ļaunos spēkus” – no auduma izveidotu objektu.
Vislielāko šoku tālaika nesagatavotajos skatītājos izraisīja Oļega Tillberga, Sarmītes Māliņas un Sergeja Davidova akcija Būri, kas 1987.gada Mākslas dienu ietvaros notika toreizējā Flharmonijas skvērā. Tajā metāla būrī skvērā gulēja cilvēks, ģērbies padomju armijas formā. Tas simbolizēja tā laika cilvēka ierobežotību.
Viena no Latvijas performances ziedu laiku zīmēm ir gleznotāja Miervalža Poļa radītais Bronzas cilvēks - mākslinieks uzvalkā un hūtē, no galvas līdz kājām nokrāsots bronzas krāsā. Šis tēls bija ļoti veiksmīgs un ietilpīgs, tas tika transformēts atkarībā no situācijas. Reizēm tas pastaigājās pa ļaužu pilnajām Rīgas ielām, reizēm novietojās, piemēram, nojaucamā Ļeņina pieminekļa vietā vai pārdeva bronzas krāsas saulespuķu sēkliņas pie Laimas pulksteņa.
90.gados daudzi jauni mākslinieki nojauca robežas starp dažādiem mākslas veidiem – mūziku, video, skaņu, formu. Performanci ar video savienoja tādī mākslinieki kā Jurģis Krāsons un Kristaps Gulbis. Tradicionāla koncerta robežas nojauca grupa Visādi gadījumi (Regnārs Vaivars, Varis Piņķis, Krists Poreiters, Ieva Samta, Rūta Liepiņa un Ivo Blūms), dalot skatītājiem mentola konfektes. Artis Dzērve, kas savu darbību uzsāka 90. gados, ir pirmais mākslinieks, kas performances mākslu speciāli studējis to viņš apguvis pie pasaulslavenās māksliniece Marinas Abramovičas.
Interesanta parādība 90.gadu beigās bija sieviešu mākslinieču grupa Latvijas Neatkarīgās Sieviešu Līgas Projekts (Inga Šteimane, Silja Pogule, Ingrīda Zābere, Izolde Cēsniece, Kristīne Keire, vēlāk arī Ilze Breidaka), kuru savdabīgākā performance bija Sarunu rezultāti. Tā notika 1999.gadā veselu nedēļu toreizējā Biržas namā. Visas grupas dalībnieces tur dzīvoja, pa dienu pie viņām varēja nākt apmeklētāji, bet vakaros viņas ieturēja vakariņas ar sabiedrībā pazīstamiem vīriešiem, piemēram, toreizējo Rīgas mēru Andri Bērziņu un uzņēmēju Viesturu Koziolu.
Ap 2000.gadu performancē sāka darboties Kirils Panteļējevs, grupa Auseklic/Usins (Dace Gaile, Zane Matule, Kristaps Pūce, Gatis Vectirāns, Krišs Zilgalvis), kas daudz piedalās starptautiskos performaces festivālos. Izolde Cēsniece, kas darbojas kā savu performanču režisore, Ieva Sara Breikša, ar industriālo subkultūru saistītais Kristaps Pūce, Zane Matule, Liepājas mākslinieks Grantēns, grupa Totaldobže un citi.