Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīca bija grupa, kas izveidojās 1982.gadā. Tajā darbojās Hardijs Lediņš (1955 – 2004), Juris Boiko (1954 – 2001), Aigars Sparāns (1955 – 1996) un Imants Žodžiks, taču šīs grupas akcijās iesaistījās arī dažādi mūziķi, mākslinieki un vienkārši domubiedri. Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīcas ( NSRD ) pamatu veidoja Hardijs Lediņš, kurš veica eksperimentus ar mūziku un skaņu kā arī Juris Boiko, kas bija tekstu un koncepciju autors.
Visām akcijām, ko veica NSRD , bija izstrādāta koncepcija. Lielākā daļa grupas performanču bija saistītas ar mūziku un skaņu. Tās notika dīvainu koncertu veidā, kur skaņa tika radīta ar dažādu mūzikas instrumentu un sadzīves priekšmetu palīdzību. Paralēli tam tika veiktas publikai visai neizprotamas darbības: uz elektriskās plītiņas vārītas melleņu klimpas, plēvē ietīti cilvēki vai kaisīti milti publikā. Hardijs Lediņš koncertos parasti uzstājās tērpies pelēkā mētelītī un saulesbrillēs, kuru stikli aizkrāsoti ar sarkano krāsu.
Juris Boiko bija Doktora Enesera Binokulāro Deju kursu radītājs un vadītājs. Šo kursu galvenais mērķis bija mācīt cilvēkiem dejot acu dejas. Dažādos pasākumos uz video tika rādītas divas, grafiski zīmētas acis, kura viena pēc otras vai abas reizē atvērās un aizvērās. Fonā skanēja meditatīva mūzika un Doktora Enesera balss, kas deva norādījumus acu dejotājiem: “Acis vaļā, acis ciet, viena vaļā, otra ciet.” Ja acu dejotājs šo deju izpildīja pareizi, tad tā iedarbojās nomierinoši. Vēlāk Hardijs Lediņš mācīja dejot acu dejas dažādos Rīgas nakts klubos, kur viņš strādāja par dīdžeju.
Vēl NSRD ievērojama ar saviem Bolderājas gājieniem , kurus Hardijs Lediņš un Juris Boiko veica katru gadu no 1980.līdz 1987.gadam un 2001.gadā. Tie notika katru gadu citā mēnesī un tajos piedalījās visdažādākie cilvēki. Gājiens parasti sākās pie Hardija Lediņa mājas Imantā. Gājiena dalībnieki devās pa dzelzceļa sliedēm ārā no pilsētas, nonāca mazdārziņu rajonā, tad mežā, milzīgos laukos, līdz aizgāja līdz rūpnieciskajiem rajoniem un Bolderājai. Bolderājas gājieni bija kā personīgi rituāli. To laikā dažādās vietās gājiens apstājās un tika veiktas simboliskas darbības: dziedātas dziesmas par Bolderāju, spēlēti mūzikas instrumenti, lasīta dzeja vai ēstas vārītas olas. Gājieni parasti tika veikti tā, lai tā dalībnieki redzētu uzlecam vai norietam sauli.
Kopumā Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīcas performances raksturoja labestība, bērnišķīgs naivums un vienkāršība, kas tās padarīja patiesas un aizkustinošas.