Katrīna Neiburga savus darbus sauc nevis par performancēm, bet par pasākumiem, procesiem un lietām. Process var būt divu dienu garš, bet tas var ilgt arī divas nedēļas. Ja process ir bijis pietiekami interesants pašai, tā laikā ir izdevies iepazīties ar daudziem cilvēkiem, kā arī mākslinieci apmierina akcijas galarezultāts, tad Katrīna Neiburga to uzskata par izdevušos pasākumu. Lielākā daļa viņas akciju ir kā socioloģiskie pētījumi, kur secinājumus var izdarīt katrs pats. 2000.gada projektā Tējas sēne , kuru Katrīna Neiburga veidoja kopā ar Pēteri Ķimeli, Kasparu Vanagu un citiem domubiedriem, viņi ievietoja avīzē sludinājumu atsaukties visus, kuriem ir tējas sēne. Pie tiem, kuri atsaucās, viņi ieradās mājās un to saņēma. Līdz ar katru sēni nāca sēnes devēja dzīvesstāsts, iepazīšanās ar viņa dzīves apstākļiem un attieksmi pret sēnes saņēmēju. Pēc tam tika izveidots speciāls Tējas sēnes veikals, kurā jebkurš “pircējs” varēja izvēlēties sēni, kāda viņam patīk un to saņemt.
Iepazīšanās ar cilvēkiem notika arī Katrīnas Neiburgas akcijā Taksiste , kurā viņa uz divām nedēļām kļuva par vecas Volgas vadītāju. Dažu dienu laikā viņa sadraudzējās ar citiem taksistiem, kas sāka dot viņai interesantākos klientus: sirmu māmiņu, kas stāsta par dzīves jēgu, nodzērušos cirka mākslinieku, kas brauc no vienas mīļākās pie otras, dienvidnieciska izskata vīrieti, kas sauc sevi par biznesmeni, bet staigā ar diviem polietilēna maisiņiem un mēģina sarunāt ar taksisti kaut ko vairāk. Akcija tika filmēta ar daudzām slēptajām kamerām, pēc tam uzfilmēto bija iespējams noskatīties, sēžot tajā pašā Volgā .
Kaut arī gandrīz visu akciju rezultāts ir video filma, Katrīnai Neiburgai lielāko prieku sagādā process. Ne vienmēr šis process ir viegls, reizēm māksliniecei nākas sevi pārvarēt, kā tas notika akcijā Kas meitenēm somiņās? , kur viņa dažādos Rīgas nakts klubos aicināja meitenes uzrādīt savu somiņu saturu.