Performance robežojas ar tādām kultūras sfērām kā teātris, mūziku, deja, filosofija, psiholoģija, reliģija. Bieži vien ir grūti pateikt, kur beidzas performance un kur sākas teātris, kur muzikāla performance pārvēršas koncertā, kur vides inscenējums jau ir instalācija. Tā kā Artis Gulbis ilgu laiku nopietni darbojies Anša Rūtentāla kustību teātrī, tad viņam performance nāk no teātra. Viņu interesē skaņa, gaisma un kustība, - elementi, kas sastopami gan vizuālajā, gan skatuves mākslā. Tāpēc lielāko daļu Arta Gulbja darbu var nosaukt par kustību improvizācijām. To galvenais mērķis, ideja un piepildījums ir kustība kā pašvērtība. Tie ir procesi, kuru laikā viņš koncentrējas uz kustību, gūstot no tās prieku. Atkarībā no katras performances idejas, tiek izmantoti dažādi materiāli: papīrs, audums, aukla, ūdens, uguns. Kopā ar Dzintaru Krūmiņu 1999.gadā izstādes Papīrjūra atklāšanā tika veidota improvizācija, kurā par galveno izteiksmes līdzekli tika izmantots papīrs. Galerijas centrā atradās papīru kaudze, zem kuras kustējās cilvēks. Tā kā viņš nebija redzams, tika radīts iespaids, ka papīrs ir atdzīvojies, tas kustas un dara sev vien zināmas lietas. Otrs tēls, kas papīrā bija ietīts no galvas līdz kājām, veidoja attiecības ar dzīvo papīru kaudzi: tai tuvojās, pieskārās, vilka no tās ārā papīra strēmeles.
Pats mākslinieks necenšas dot vārdu tam, ko viņš dara. Kopš 2001.gada Artis Gulbis realizējis vairākas akcijas Āda , kuru laikā viņš no galvas līdz kājām ietin cilvēku dažādas krāsas filcā. Akcijas notiek dažādās vietās: pilsētas zaļajā zonā, iekštelpās, brīvā dabā. Atkarībā no apkārtējās vides, mainās vizuālais un emocionālais iespaids. Šajās performancēs procesa jēga ir nevis rezultāts, bet pats process un kustību sērija, ko izdara ietinējs un tas, kurš tiek ietīts.