Tas, ko var nosaukt par performanci un hepeningu, Andrim Grīnbergam ir bijusi dzīves sastāvdaļa. Taču pats mākslinieks tik intensīvi dzīvo šodienā, ka šiem pagātnes notikumiem nepiešķir lielu vērtību. Hepeningu idejas radās draugu kompānijā, kur pulcējās visdažādākie cilvēki: dzejnieki, gleznotāji, fotogrāfi. Parasti šos hepeningus ietekmēja kāds notikums sabiedrībā, piemēram, Vjetnamas karš, kāds personīgi spēcīgs iespaids no Fellīnī filmas vai labas grāmatas. Sākumā Andris Grīnbergs vairāk veidoja inscenējumus, kuros visiem dalībniekiem tika speciāli šūti tērpi. Šāda veida pasākums bija viņa paša kāzas ar nosaukumu Jēzus Kristus kāzas , kas notika 1972.gadā kādā mežainā apvidū pie jūras. Vakars sākās ar to, ka visiem tika aizsietas acis. Uzdevums bija atrast savu tā vakara partneri. Kāzās, kā jau kāzās, bija arī jaunlaulāto gulta, kas atradās jūras krastā. Šis hepenings bija kā rituāls, kurā notika virzība no harmonijas uz destrukciju. Gulta sabruka un palika tikai doma par to, ka nekam nav vērtības.
Hepeningi, kas turpmāk risinājās Andra Grīnberga mājās, vienmēr bija ar ļoti personīgu saturu un nozīmi. Parasti tie notika par noteiktu tēmu, kuru ar savu ķermeņu un tērpu palīdzību risināja sanākušie cilvēki, kas reizēm bija savā starpā pazīstami, bet reizēm bija pilnīgi sveši. Andri Grīnbergu jau toreiz interesēja tas, kā veidojas cilvēku attiecības un tas, kā viņi sevi atklāj. Izdevušies notikumi bija tādi, kas radīja to dalībniekos jaunas atklāsmes.
Savu aizraušanos ar cilvēkiem Andris Grīnbergs realizē arī akcijā Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek , kurā viņš uz ielas iepazīstas ar cilvēkiem, sākot ar tādiem, kas apmeklē smalkas atklāšanas operā un beidzot ar bezpajumtniekiem. Andris Grīnbergs runā ar šiem cilvēkiem, viņi tiek fotografēti, bet autora piezīmes dienasgrāmatas veidā kopā ar fotogrāfijām tiek publicētas avīzē.