Cilvēks jau no mazotnes  vēro pieaugušo pasauli un redz dažādās lomas ģimenē, ko cilvēki spēlē. Viņš cenšas saprast, vai tās tiek spēlētas ar prieku, ar sāpēm, ar pienākuma sajūtu vai izvairīšanos. Šīs performances pamatā būs dažādas lomas, kas visvairāk ietekmējušas un iespiedušās mākslinieku atmiņā. Tiks risināti jautājumi, kas lielākoties tiek atstāti ģimenes ietvaros, par kuriem neviens tā arī nekad neuzzina, jautājumi, par kuriem tu vari apspriesties vienīgi ar sevi, jo nevienam citam nav ne jausmas, ka tu tādus risini.

Grupa It Sounds Like Rita (Maja Zimmerman, Cecile Woibel, Martina Baldinger, Andrea Baldinger, Manuela Maurer) (Šveice) veica performanci Rita in Riga II. It Sounds Like Rita vāca kolektīvās atmiņas, lai tās sasaldētu uz dīvāna un atbrīvotu saulainu kolektīvo utopiju veidā.

Alejandro Chellet (Meksika) performance Standing as... iekļāva divas tēmas: pirmā ir diskusija par to, kā mūsdienu māksla tiek pasniegta tādās oficiālās vietās kā muzejos un galerijās – uz postamenta, ar īpašu apgaismojumu un noformējumu. Otrā tēma bija par to, kā mūs kā individualitātes izaudzina mūsu vecāki, kādu iespaidu viņi atstāj uz mums, īpaši bērnībā un kādu lomu tas spēlē.

Suva (Indija) veica autobiogrāfisku rituālveida performanci ar bungām un virvēm. Mākslinieku visvairāk interesē telpa, skatītājs un viņa garastāvoklis performances brīdī. Māksliniekam patīk konstruēt sava veida enerģiju ar pieejamo materiālu un telpai raksturīgās izjūtas palīdzību, kā arī aicināt skatītājus piedalīties performancē.

Ville Karel (Igaunija) veica pusotru stundu garu performanci Tēvs, kurā izmantoja visu vestibilu kā performances telpu, laiku un kustību. Performance sastāvēja no vairākām daļām un bija kā dāvana skatītājiem.

Kirils Panteļejevs (Latvija) performance Par ko tu domā? bija par cilvēka zemapziņas plūsmām, par kontrastu starp to, ko viņš domā un to, ko viņš izsaka vai kautrējas izteikt. Performance par divām cilvēka pusēm – no ārpuses redzamo un nezināmo daļa, kurā neviens nevar ielūkoties.

Zane Matule (Latvija) veica pusotru stundu garu abstraktu performanci, kuras laikā māksliniece pārdzīvoja savas bērnības attiecības ar vecākiem. Māksliniece atstāja daudz vietas skatītāju interpretācijai.